Kāda ir visizplatītākā iesācēju kļūda ģenealoģijā?

Tiešsaistes koka pieņemšana par avotu. Kopēti koki gadu desmitiem izplata vienu un to pašu nepārbaudīto saikni. Izmantojiet tos kā norādi uz ierakstu, bet nekad kā pašu pierādījumu.

Kāpēc sakritība pēc vienādiem vārdiem ir tik bīstama?

Tāpēc, ka vārdu došana sekoja noteiktiem modeļiem, nevis bija nejauša: dēlus sauca tēvu un vectēvu vārdos, un vienā draudzē varēja dzīvot vairāki vīrieši ar vienādu vārdu, uzvārdu un vecumu. Identitātes noteikšanai ir nepieciešams otrs enkurs — vecāks, laulātais, nodarbošanās vai adrese.

Kā savā kokā izvairīties no neiespējamiem datumiem?

Pārbaudiet katru jaunu personu pēc vienkāršiem noteikumiem: neviena bērna dzimšana pirms vecāks sasniedzis aptuveni četrpadsmit gadu vecumu vai pēc tam, kad māte sasniegusi aptuveni piecdesmit gadu vecumu, nekādu laulību pirms pubertātes vecuma, nekādu notikumu pēc nāves. Lielākā daļa kļūdaino saišu tūlītēji pārkāpj kādu no šiem noteikumiem.

Vai man būtu jāreģistrē avoti pat par tiem faktiem, par kuriem esmu drošs?

Jā, jo īpaši par tiem. Pārliecība dziest: pēc diviem gadiem jūs vairs neatcerēsieties, vai dzimšanas gads iegūts no apliecības vai no tantes, un bezavotu pārliecība ir tā, kas labu koku pārvērš par koku, kuru neviens nevar pārbaudīt.

Vai ir kļūda pētīt tikai vīriešu līniju?

Tā ir dārga kļūda. Mātes līnijas sevī ietver pirmslaulību uzvārdus, atļauju (dispensāciju) ierakstus, krustvecāku saites un mantojuma dokumentus, un tieši tur nereti apstājusies vīriešu līnija atrod savu nākamo dokumentu.

Kā rīkoties ar ierakstiem, kurus nevaru izlasīt?

Neizlaidiet tos un nemēģiniet uzminēt. Veiciet to transkribēšanu, salīdziniet rezultātu ar attēlu un jautājiet reģionālās paleogrāfijas kopienai par vārdiem, kas joprojām nav skaidri. Izlaistais ieraksts parasti ir tas, kuram bija vislielākā nozīme.

Kāpēc mans pētījums visu laiku griežas uz riņķi?

Parasti tāpēc, ka tas nav pierakstīts. Bez žurnāla par to, ko meklējāt, kur un ar kādiem meklēšanas vārdiem, jūs atkārtoti veicat vienus un tos pašus vaicājumus; vienas rindiņas piezīme katrā sesijā ir tas, kas atkārtošanos pārvērš progresā.

Kad man vajadzētu samierināties, ka kāda līnija ir pabeigta?

Tad, kad pierādāmi vairs neeksistē dokumenti, kas to varētu turpināt (piemēram, sadedzis reģistrs, likvidēta draudze), nevis tad, kad jums vienkārši ir apsīkušas idejas. Otrais gadījums ir tikai pauze, un nepārtraukti parādās jauni digitalizētie materiāli.

Izvairīšanās no izplatītākajām kļūdām | Blog

Kļūdas, no kurām jāizvairās, uzsākot pētījumu